INFORMATĪVI, IZGLĪTOJOŠI, NODERĪGI UN JAUTRI

TEIDES VULKĀNA DUSMAS

Šajā vulkānā ir kāpts tik bieži. Liekas, ka pilnīgi katru īsāko ceļu, apkārtceļu, katru mazāko nostūri esmu te iepazinis. Šis vulkāns ir liels pārbaudījums katram, kurš vēlas sajusties dzīvs!


Teides vulkāns atrodas Tenerifē (Kanāriju salās), tas ir 3718m augsts un ir arī augstākā virsotne visā Spānijā. Ja mēra no vulkāna pamatnes okeāna dibenā, tas ir 3. augstākais vulkāns pasaulē. Pats par sevi kāpiens nav grūts, taka ved tikai uz augšu, ir labi redzama, nav nepieciešamas alpīnisma iemaņas. Kopējais ceļš ir apmēram 11km vienā virzienā, tātad 22km turp un atpakaļ. Labs dienas pārgājiens. Lieliska vieta, kur kāpt, it īpaši, ja nekad dzīvē tas nav darīts. Skats gan kāpiena laikā, gan augšā ir vienreizējs. Ja vēl paveicas ar laikapstākļiem, tad no augšas paveras skats uz tuvākajām salām un sajūties kā pavisam citā pasaulē. Pašam, katru reizi atrodoties virsotnē, liekas, ka ir sasniegts neliels “checkpoints” dzīvē, ko varu izsvītrot no darāmo lietu saraksta un emocijas virsotnē kartru reizi ir neaprakstāmas.


Rīts pirms kāpšanas bija kā katru reizi. Apsekoju visus dalībnieku dzīvokļus, vai visi ir piecēlušies, paņēmuši caurlaides, ūdeni, paēduši, kā biju ieteicis iepriekšējās dienas, paņemts līdzi vajadzīgais ēdiens un citi nieciņi. Tā kā nu jau pāris dienas dēļ vēja bija slēgts pacēlājs, kas ved pa taisno no ~2200m līdz ~3500m augšā, nebija garantijas, ka arī šodien tas strādās un tā kā daudzi bija plānojuši tikai uzkāpt augšā un lejā nolaisties ar pacēlāju, visus bija emocionāli un morāli jāsagatavo nedaudz lielākam izaicinājumam.


Ceļš no viesnīcas līdz Teidei ir apmēram stundu, līdz ar to paspējām parunāt, pasmieties, uzdziedāt kādu dziesmu, lai būtu vēl jautrāks prāts pirms kāpiena. Daudzi vēl bija uztraukušies par kāpšanu lejā, domāja, ka fiziski neizturēs, tādēļ šur tur arī motivējošās runas pa ceļam arī izskanēja. Ierodoties pie Teides vulkāna pacēlāja, noskaidrojām, ka arī šodien nestrādā, līdz ar to nāksies mērot arī atpakaļceļu.


Mūsu kāpiena sākumpunktā (2300 m augstumā) viss atbilda laikapstākļu prognozei –  neliels vējiņš ap 50 km/h un kādi +11C. Salīdzinot ar to, ka mums lejā dienvidos no rīta 7:00 jau bija +24C, tad bija nedaudz jūtama atšķirība. Uzvelkam nedaudz siltāku jaku un esam gatavi doties. Bilde pirms starta un spāņu ritmi boomboxā, lai vieglāka ceļakāja augšā. Biju patīkami pārsteigts, ka visi jau no paša sākuma turējās līdzi un neizjuta nekādu sagurumu. Ja nu kāds vēl nezin, tad augstumā esošais retinātasi gaiss spēj ietekmēt cilvēka organismu diezgan pamatīgi. Un tā kā mēs sākām kāpienu no ~2300m virs jūras līmeņa, kas ir gandrīz par 2km augstāk nekā Latvijas augstākais kalns Gaiziņš, parasti nedaudz jau jūtamas spiediena maiņas, neliels elpas trūkums. Bet visi bija pamatīgi gatavojušies iepriekšējo dienu treniņos, tāpēc starts bija vairāk kā veiksmīgs.

Pagājusi jau kāda stunda kāpienā, esam 4 priekšā, pārējie ir ~20min attālumā no mums. Vējš dažos brīžos dzen mūs augšā kalnā, pūšot no mugurpuses, dažos brīžos grib dzīt mūs lejā un pūš tieši sejā. Pie sevis smejamies un domājam, ka šāds mazs vējiņš nu gan latviešu asinis nespēs nopūst no kalna.


Sasniedzam kalnu namiņa pieturas punktu, kurā parasti paliek ceļotāji, lai turpinātu ceļu augšā no rīta un vērotu saullēktu. Saka, ka tas esot īpaši skaists no augšas, bet nav sanācis pagaidām pašam to izbaudīt. Šeit sagaidīju atkal pirmos spēcīgākos, padzērām ūdeni, apēdām pa kādam auglim un jau pavisam drīz turpinājām ceļu augšā līdz virsotnei. Šeit satikām arī kaimiņus no Krievijas, kuri ieraugot mūsu apģērbu (tas bija ļoti plāns un niecīgs, kā jau no ziemeļiem atlidojušiem uz siltumu), uzslavēja mūsu spēku un drosmi kāpt līdz pašai augšai. Tur esot liels vējš un viss apledojis, tāpēc paši virsotni nav sasnieguši. Uz atvadām Jēkabam (mūsu labam draugam, kas spītējot ziemai arī Latvijā vēl decembrī staigā šortos) pateica, ka viņš ir pilnīgi отмороженный (atsaldēts), jo bija ģērbies tikai šortos un sporta kreklā ar garām rokām.

Sasniedzot vārtiņus, kur pirms pašas virsotnes parasti ir kontrole, kas tālāk laiž tikai ar caurlaidēm, kuras vismaz pāris mēnešus jārezervē, atklājam, ka neviena nav, jo, acīmredzot, šajos laikapstākļos te neviens tāpat nekāpj. Kāpju augšā un sāku just, ka vēja stiprums manāmi pieaug. Šādi laikapstakļi ir ļoti netipiski Teidei, jo te parasti ir mierīgs vējiņš.

Biju arī patīkami pārsteigts par sevi un to, cik mierīgi varēju skriet augšā. Atceros, kā pirmajā reizē pēdējos 200 metros gāja ļoti smagi, bija elpas trūkums, smagums kājās, bija jāsaņemas katru reizi ceļot kāju. Acīmredzot, biežā dzīvošanās pa kalniem ir atmaksājusies un organisms retinātajam gaisam ir pielāgojies.


Ejot augstāk jūtu, ka vēja ātrums pieaug un nedomā samazināties. Kalnu namiņā bija rakstīts, ka vēja ātrums augšā ir tikai 12m/s, kas nav nekas liels, bet esot uz vietas, saprotu, ka kāds kaut ko ir sajaucis.

Domāšanai atmetu mieru un skrienu augšā uz virsotni, lai pārliecinātos, kas tur notiek. Domāju, ka ja esmu no visiem atrāvies 20min, tad man ir 20min, lai pārbaudītu, cik šeit ir droši kāpt. No rīta cilvēki bija sasmēlušies motivējošās runas un zināju, ka neviens nepadosies, lai vai nu kas notiktu. Skrienot augšā sastapos ar nekad dzīvē nepiedzīvotām sajūtām un emocijām. Vējš bija tik spēcīgs, ka manus 85kg burtiski lidināja pa gaisu. Ļoti spilgti izjutu mātes dabas neizmērojamo spēku. Vienā brīdī pat nācās paslēpties starp divām klintīm, kur pavadīju kādas 3min, ar cerību, ka vējš rimsies un spēsim mērot ceļu augšā. Sapratu, ka laika ir maz, jo drīz jau pārējie būs pie kontroles būdiņas un arī nāks augšā. Laiks rīkoties un līst ārā. Izbāzis galvu no akmeņiem, ieraudzīju skatu, kuru neaizmirsīšu nekad dzīvē – piķa melns mākonis, ar neaprakstāmi lielu ātrumu, pārskrēja man pāri. Atrados tieši tam pa vidu. Redzamība bija labi ja 1 m, burtiski neko nevarēja redzēt, nedz klintis kurās slēpos, nedz pakāpienus, kas veda augšā un lejā. Šeit bija tas mirklis, ka manī ieslēdzās kaut kas neredzēts un nebijis. Kaut kas tik primitīvs un dzīvniecisks, kas neļāva man padoties un lika turpināt ceļu. Piecēlos kājās, knapi turējos uz tām, lai vējš nenopūš lejā. Ievilcis pilnu plaušu ar skābekli, saņēmis visus spēkus, kas bija palikuši iekšā, izbļāvu visu, kas vien ir iekšā – tā kā filmās. Kliedzu uz kalnu pilnā balsī un spēkā. Skrēju augšā, nedomādams, kas varētu notikt. Redzu, ka augšā paliek ar vien sliktāk un sliktāk. Vējš paliek spēcīgāks, ledus pārklāj kalnu, stindzinošs aukstums, roku pirkstus vairs nejūtu, kājas kustās, jo tām ir jākustas. Liekas, ka viss – pēdējie metri līdz virsotnei. Paskatos lejā, redzu, ka manējie ir sākuši kāpt augšā un arī sajūt pirmās vēja brāzmas, kas lejā bija niecīgas salīdzinot ar to, kas ir augšā. Saprotu, ka viss! Man ir jāskrien lejā un jāsaka visiem, kas kāpiens atceļas, jo tas ir pārāk bīstams. Skatiens šaudās uz augšu un pārējiem, turp un atpakaļ. Redzu, no augšas mani šķir tikai pāris metri, tās ir 2min un būšu augšā! Bet nē! Ar sastingušiem pirkstiem no kabatas izņemu telefonu. Atveru mūsu kopīgo saraksti. Ar sirdssāpēm rakstu tos vārdus, ko vienmēr cenšos ikdienā neteikt un nelietot. Šoreiz mums ir jāpadodas, jo augšā ir pārāk bīstami. Zināju, cik ļoti visi gribēja sasniegt virsotni, tomēr nācās pieņemt lēmumu. Aizsūtījis ziņu, ieliku telefonu kabatā un skrēju lejā bļaudams visiem, ka jākāpj lejā. Redzu, ka jau pirmie turas pie akmeņiem, lai vējš neaizpūš. Viss tiešām atgādināja filmu, kurā mēs tēlojam galvenās lomas. Cilvēks pret dabu. Pamanot mani un manus roku signālus, jā jāgriežas atpakaļ, nebija pat divas domas par pretējo. Kopīgi, sānu pie sāna, palīdzot viens otram un brīdinot pārējos, devāmies lejā.


Nokāpjot līdz kontroles būdiņai, šķita, ka nekāda vēja tur vairs nav. Bet paverot skatu augšā uz virsotni, redzam, ka tur viss tikai paliek trakāk. Sasildīdami rokas, atgūstot nedaudz spēkus, raiti devāmies atpakaļ lejā, lai satiktu pārējo grupu. Izrādās, viņi joprojām bija kalnu namiņa būdiņā paslēpušies, lai nedaudz sasildītos, jo arī zemāk bija diezgan auksti. Ienākuši iekšā, dalījāmies ar savu piedzīvoto augšā. Sakot, kā jāiet atpakaļ, redzēju visu acīs, ka viņi vēlas aiziet vismaz līdz pacēlājam. Zinot, ka pie pacēlāja laikapstākļi bija labi, atļāvu mērot ceļu līdz tam. Kamēr vedu pirmo grupas daļu lejā no kalna, 5 cilvēki turpināja ceļu augšup līdz pacēlājam un lejā.


Lejā ceļš likās ļoti viegls. Kājas skrēja nevis gāja. Posms, kas augšā kāpjot mums prasīja gandrīz 3h, lejā noskrējām pa 1,5h. Palika ar vien siltāks un siltāks, smaids ar vien platāks un platāks.

Pa ceļam pārrunājām, ka nekad dzīvē nekas līdzīgs nav piedzīvots un tieši šis kāpiens piedzīvojumu Tenerifē ir padarījis neaizmirstamu. Nonākot atpakaļ līdz mašīnām, atmetām skatu atpakaļ uz virstoni un tikai tad visiem pieleca, cik lielu gabalu esam mērojuši, lai tur nonāktu. Katrs par sevi bija neizsakāmi gandarīts un arī es lepojos ar visiem, jo ne katrs ir spējīgs to izdarīt.

Gaidām pārējos lejā, tikmēr paši ēdam, daži pat atkorķēja vīnu, lai nosvinētu gandrīz sasniegto virstoni. Laiks iet, viens pēc otra nāk atpakaļ lejā, sagaidām ar mašīnas taures saucieniem, lai zinātu, ka ir tikuši lejā. Prieks viņu sejās par piedzīvoto raisīja prieku arī pārējiem. Gaidām pēdējo dalībnieku atpakaļ lejā. Laiks iet, bet viņa vēl nav. Sākam jau uztraukties, neviens nevar sazvanīt, zonas nav, ziņas nelasa. Saprotu, ka tas nav labi, jo sen jau vajadzēja būt lejā. Nodomāju pie sevis: Nedod Dievs, ka izdomāja tomēr iet augstāk un kaut kas ir noticis. Daudz nedomājot, saģērbjos atpakaļ kāpšanas drēbēs, man pievienojas arī “atsaldētais” Jēkabs un dodamies meklēt mūsu pazudušo dēlu. Pa ceļam satiktajiem gājējiem rādam bildi un jautājam, vai ir redzējuši. Saņemot atbildes, ka nav redzēts, uztraukums pieaug un iešanu nomaina skriešana. Lūdzam Dievu un ceram, ka viss ir labi, visbeidzot  redzam, ka mūsu lūgšanas ir sadzirdētas un mūsu trakais kapējs nāk lejā. Apjucis, dezorientējies, ieraudzījis mūs, pacēlis abas rokas augstu gaisā, sauc mūs un mēs viņu. Bijām neizsakāmi priecīgi, ka viss ir labi. Pēcāk ļoti atvainojās visiem, ka licis pārējiem uztraukties, atzina, ka rīkojies pārgalvīgi un neapdomāti, bet neesot spējis pretoties vēlmei uzkāpt virsotnē. Jautāja man, kā izskatās Teides virsotne. Viņam pašam šķita, ka nebija sasniedzis, jo laiksapstākļi palika tik pat slikti kā viņam tika teikts. Jautāju, ko viņš redzēja sev apkārt, vērojot viņa ierakstītos video, redzu, ka bija viņš virsotnē! Pats viņš tam netic, tik apjucis viņš bija.

Šeit bija skaidrs, ka neviens tik ļoti negribēja uzkāpt augšā kā viņš. Izrādās, tajā brīdī, vējš pūta mazāk, laiks skaidrojās un viņam atļāva sasniegt virstoni. Kas mums pārējiem bija liegts, to viņš izdarīja.

Pa ceļam uz mājām bija skaidrs, ka kāpējiem āķis lūpā, jo vieni jau spriež, kā atgriezties atkal un pievarēt Teidi, savukārt citi jau domā par augstākām virsotnēm.

Atgriežoties uz viesnīcu dienvidos, priecajāmies, ka atkal ir silts, vēja nekāda un it nekas neliecināja par tikko piedzīvotajām dabas dusmām.

Tās ir atmiņas, kas mūs visus vienos. Tas brīdis, kad daba izrādījās spēcīgāka par mums, bet tomēr viens cilvēks to gribēja tik ļoti, ka māte daba pievēra aci uz vienu brīdi un ļāva viņam to izdarīt!

Lepojos ar visiem saviem censoņiem, jūs bijāt tādi malači! Tagad jau tas viss ir pagātnē, bet atmiņās tas būs mūžīgi.

patika šis raksts?
uzzini par visu pirmais.

Close Menu
×
×

Cart